Mēs tur nekad nenonākam

Es tiecos būt tikai tā rokās, kurš mani mīl bezgalīgi.Viņš mani mīlēja vairāk par gaisu, un viņš nevarēja iedomāties, ka es gulēšu mierīgi, nesapņojot par jaunu dzimteni, un tajā pašā laikā es iedomājos, ka es grasījās gulēt uz gultas nevis ar gultu, bet ar koši ērkšķiem.

Es tikai tiecos būt daļa no neizdzēšamajām sienu detaļām, kas tiek nodotas paaudzēs, nezaudējiet cerību, neiznīciniet to.
Dievs viņus nemudina pievērst uzmanību detaļām.
Tas viņus nemudina būt laipniem.
Mēs, labie, esam iesprostoti dzeltenā sapņa sirdī, diezgan pelēkā un vispār bezkrāsainā.Ceļojam mūžīgo roku dziļumos un nesasniedzam.
Mēs tur nekad nenonākam.

Drīzāk mēs iznīcinām greizo dzīvi.
Izdeguši vilcieni.
Man ir tikai cerība.
Un es esmu bez cerības.Cerības saceļas pret visu, un mēs spējam nomirt tikai nekam.

Mēs mirstam bezatgriešanās izceļošanā.